Tajā rītā Marks Beilijs pamodās nevis no modinātāja skaņas, bet gan no gaiļa dziedāšanas, kas, šķiet, stāvēja tieši pie viņa gultas, pārbaudot, vai viņa jaunais viesis jau ir pamodies.
Aiz loga laistījās ceļš, klāts nakts dubļiem un traktoru sliedēm, un virs tā virmoja tvaiks – tik tīrs, ka gribējās to ieelpot un atstāt kaut kur dziļi sirdī. “Šī ir vasaras smarža pēc lietus,” nodomāja Marks. “Īsta vasara bez izplūdes gāzēm un kafijas līdzņemšanai.”
Viņš bija ieradies no Londonas dokumentālā projekta dēļ: lai parādītu saviem abonentiem, kā cilvēki dzīvo bez steigas, sastrēgumiem un Wi-Fi. Kopā ar operatoru Džeimsu viņi sasniedza kādu ciematu, kas pazudis kaut kur mežos. Vietu, kur pastnieks ierodas nevis pēc grafika, bet gan intuitīvi.
“Vai tas ir… ceļš?” Džeimss jautāja, piesardzīgi aplūkojot peļķi Lielbritānijas lielumā. “GPS saka jā,” atbildēja Marks. “Lai gan viņš ir brits.” Viņam ir grūti šeit dzīvot.
Vecā Lada, ko viņiem aizdeva kolēģi no vietējās redakcijas, grabēja, drebēja un šķita patiesi dedzīga doties mājās — uz garāžu. Pēc desmit kilometriem asfalts beidzās, un sākās dubļi — biezi, stabili un šķietami mūžīgi. Priekšā bija zīme ar uzrakstu “Ciemats”. Zem tās kāds ar marķieri bija uzrakstījis: “Ja tiksi līdz šim, tu būsi varonis.”
Veikals, kurā termināls dzīvo dienu
Pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija veikals. Mazs, koka, ar šķību zīmi un maizes, dūmu un kaut kā mājīga smaržu, ko nevar nopirkt lielveikalā. “Vai karte darbosies?” Marks jautāja ar izteiktu akcentu. “Tas ir iespējams, ja nesasals,” atbildēja pārdevēja Zina. “Viņš strādā pie mums kā pensionēts vīrs: dažreiz.”
No klimata neprāta līdz atvasarai: detalizēta 2025. gada novembra laika prognoze
Terminālis nopīkstējās, mirkšķināja un aptumšoja. “Viņš… mani nemīl,” teica Džeimss. “Arī viņam mēs nepatīkam,” Zina iesmējās. “Bet nekas, viņš līdz rudenim atgriezīsies dzīvē. Šeit viss notiek pēc dabas grafika.” Marks samaksāja skaidrā naudā un ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: “Digitālā Latvija ir atvaļinājumā.”
Kā anglis sadraudzējās ar govi
No rīta Jānis viņus sagaidīja — iededzis milzis šortos, ar ūsām un smaidu, kas sedza pusi sejas. “Nu, ļaujiet man jums parādīt fermu,” viņš teica. Ferma izrādījās kūts, spainis un govs vārdā Brūne. “Vispirms fotogrāfija, tad piens!” Džeimss priecīgi paziņoja, ieslēdzot kameru.
“Nē,” Jānis papurināja galvu. “Vispirms piens, tad jūsu sīkrīki.” Marks apsēdās uz zema ķebļa, paņēma spaini un uzmanīgi sniedzās pēc tesmeņa. Govs paskatījās uz viņu ar izteiksmi, kas vēstīja: “Vai tu tiešām zini, ko dari?” “Viņa ir… viņa ir silta!” „Marks bija pārsteigts. „Protams, mīļā, tas nav radiators,” saimniece iesmējās. Pēc pusstundas Marks stāvēja pagalmā ar piena traipu uz krekla un lepnu skatienu, it kā būtu ieguvis lauku izdzīvošanas diplomu.
Kad internets nedarbojas, bet cilvēki darbojas… Vakarā viņi sēdēja pie plīts. Milda lēja tēju no samovāra; uz galda bija bulciņas un medus burka, kas smaržoja pēc pļavas saules. „Mēs dzīvojam vienkārši,” teica Milda. „Mēs agri ceļamies, strādājam ilgas stundas un mums nav neviena, kam sūdzēties. Un kāpēc gan mums to darīt?”
„Arī es nevaru… sūdzēties,” teica Džeimss. „Tikai… internets nestrādā.” „Viss kārtībā,” atbildēja Milda. „Cilvēki dzīvo bez tā.” Internets nebija nepieciešams.” Internets bija pieejams tikai akā ārpus ciemata. Lai saņemtu signālu, bija jāstāv uz klints, jāizstiepj roka un jāaiztur elpa. Marks mēģināja, bet signāla vietā viņš sastapa…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
